"Es lūdzu Dievam,lai tas atņem man manu lepnību, bet Dievs man sacīja:"Nē".Viņš teica,ka lepnību neatņem - no tās atsakās. Es lūdzu Dievam izārstēt manu uz gultas gulošo meitu, bet Dievs man sacīja:"Nē". Viņš teica, dvēsele ir mūžīga un ķermenis tik un tā nomirs. Es lūdzu Dievam dāvāt man pacietību, bet Dievs man sacīja:"Nē". Viņš teica,ka pacietība ir pārbaudījumos gūts rezultāts. Tā netiek dāvināta, to nopelna. Es lūdzu Dievam dāvāt man laimi, bet Dievs man sacīja:"Nē". Viņš teica,ka dod man Savu svētību, bet tas, vai tā darīs mani laimīgu, ir atkarīgs tikai no manis. Es lūdzu Dievu pasargāt no sāpēm ,bet Dievs man sacīja:"Nē". Viņš teica, ka ciešanas attālina cilvēku no materiālām rūpēm un tuvina Viņam. Es lūdzu Dievam garīgu izaugsmi, bet Dievs man sacīja:"Nē". Viņš teica, ka garam pašam ir jāaug, bet Viņš mani tikai ik pa laikam aplauzīs, lai mana rīcība dotu augļus. Es lūdzu Dievam,lai Viņš palīdz man mīlēt apkārtējos tā kā Viņš mīl mani. Un Dievs man sacīja:"Beidzot tu saprati, ko vajag lūgt"...
Es lūdzu spēku, Dievs man sūtīja pārbaudījumus - lai es rūdītos. Es lūdzu gudrību, Dievs deva problēmas - lai es spētu rast risinājumus. Es lūdzu drošsirdību, Dievs sūtīja man briesmas. Es lūdzu mīlestību, Dievs sūtīja man kādu, kuram bija nepieciešama mana palīdzība. Es lūdzu labklājību - Dievs man deva iespēju. Es nesaņēmu neko no tā ko lūdzu.
Es saņēmu to, kas man bija vajadzīgs.
Dievs uzklausīja manas lūgšanas."
Sludinātāja Andra Pešeļa svētrunas:
Sludinātāja Andra Pešeļa 18.septembra svētruna: Dievs - vērš ļaunu uz labu
Sludinātāja Andra Pešeļa 11.septembra svētruna: Dievs - kādu mēs viņu saprotam
Bērniem palūdza uzrakstīt sacerējumu; "Kā es izprotu Ādama un Ievas grēku."
Kādā sacerējumā varēja lasīt sekojošas rindas: "Mums dārzā auga daudz zirņu, un vecmāmiņa kaimiņu puikām ļāva tos ēst, bet teica, lai neaiztiekot ābolus, jo no tiem viņa grib uzvārīt ievārījumu. Bet puikas paklusām ēda ābolus, par to vecmāmiņa viņus izdzina no dārza un teica: - Lai ne smakas no jums te nebūtu !"
