Kādu svētdienas rītu mazais aitu ganiņš skatījās uz savām aitām un dzirdēja, kā noskan baznīcu zvani. Redzot, kā cilvēki dodas uz baznīcu garām viņa ganībām, viņš pie sevis nodomāja: “Es arī vēlētos parunāties ar Dievu! Bet ko lai es viņam saku?” Viņš nekad mūžā nebija mācījies nevienu lūgšanu... Viņš apdomāja un, nometies ceļos, sāka skaitīt alfabētu. Viņš atkārtoja šo lūgšanu vairākas reizes.
Kāds vīrs, ejot pa taku, sadzirdēja zēna balsi. Caur krūmiem viņš saskatīja mazo zēnu, kas nometies celīšos, lūgšanā saliktām rokām, skaitīja alfabētu.
“Ko Tu dari?” viņš pārtrauca zēna lūgšanu. Zēns pacēla acis un teica: “Es lūdzu Dievu.”
Vīrs bija pārsteigts un jautāja: “Bet kāpēc tu atkārto alfabētu?” Zēns paskaidroja: “Es nezinu nevienu lūgšanu. Bet es vēlos, lai Dievs par mani parūpējas, lai viņš man palīdz rūpēties par aitām. Un tad es domāju – ja es teikšu alfabētu, tad Viņš saliks burtus kopā tā, lai tie pārtop par īstajiem vārdiem. Viņš zinās visu, ko man vajag un kas man būtu jāsaka.
Kādam vecam mācītājam ļoti patika spēlēt golfs, taču nekad neatlika tam laika. Nolēma mācītājs sabatā, pēc dievkalpojuma, nevienam nemanot iet un uzspēlēt. To redzēja viņa sargeņgelis un vērsa Dieva uzmanību uz šo gadījumu. Dievs nolēma pārmācīt veco mācītāju.- Mācītājs atvēzējas un sit pa bumbiņu. Bumbiņa pārlido pāri visam laukumam un precīzi iekrīt pēdējā bedrītē.
- Eņģelis nesaprašanā vaicā Dievam: -Tā neko sitiens! - Un tā skaitās pārmācīšana ?
Dievs atbild: - Nu protams, pirmkārt, spēle viņam ir beigusies, otrkārt, un kam viņš par to pastāstīs ?
