Kādu svētdienas rītu mazais aitu ganiņš skatījās uz savām aitām un dzirdēja, kā noskan baznīcu zvani. Redzot, kā cilvēki dodas uz baznīcu garām viņa ganībām, viņš pie sevis nodomāja: “Es arī vēlētos parunāties ar Dievu! Bet ko lai es viņam saku?” Viņš nekad mūžā nebija mācījies nevienu lūgšanu... Viņš apdomāja un, nometies ceļos, sāka skaitīt alfabētu. Viņš atkārtoja šo lūgšanu vairākas reizes.
Kāds vīrs, ejot pa taku, sadzirdēja zēna balsi. Caur krūmiem viņš saskatīja mazo zēnu, kas nometies celīšos, lūgšanā saliktām rokām, skaitīja alfabētu.
“Ko Tu dari?” viņš pārtrauca zēna lūgšanu. Zēns pacēla acis un teica: “Es lūdzu Dievu.”
Vīrs bija pārsteigts un jautāja: “Bet kāpēc tu atkārto alfabētu?” Zēns paskaidroja: “Es nezinu nevienu lūgšanu. Bet es vēlos, lai Dievs par mani parūpējas, lai viņš man palīdz rūpēties par aitām. Un tad es domāju – ja es teikšu alfabētu, tad Viņš saliks burtus kopā tā, lai tie pārtop par īstajiem vārdiem. Viņš zinās visu, ko man vajag un kas man būtu jāsaka.
Māte, sestdienas rītā modina savu dēlu:- Celies dēls, laiks posties uz baznīcu, citādi nokavēsi.- Ai nē, mammu. Vai varu šoreiz palikt mājās?- Vai tev kas sāp, kāpēc tu negribi iet?- Nu nē, man vienkārši tur ir apnicis. Cilvēki tur mēdz būt liekuļi, aprunātāji, utt.- Nu beidz māžoties, dēls, tūlīt pat celies augšā un ej uz baznīcu.- Nu mammu, pasaki kaut vienu nopietnu iemeslu, kāpēc man tas būtu jādara.- Pirmkārt, dēls, tev jau ir 45 gadi, un otrkārt tu esi šīs baznīcas mācītājs.
