Džonijs bija 5 gadus vecs puika kurš ļoti vēlējās sev mazu brālīti. Viņš šo savu vēlmi izteica tētim. Tētis smaidot teica:
Zini, Džonij, tu lūdz katru dienu Dievu un varbūt pēc kāda laika tas arī piepildīsies.
Džonijs tā arī darīja. Katru dienu pirms gulētiešanas viņš lūdz, lai Dievs viņam gādā brālīti. Pagāja divi mēneši, nekas nebija mainījies un Džonijs nolēma ka nav vērts turpināt. Tāpat nekas nenotiek, un viņš pārstāja lūgt.
Pēc pusgada Džonija mamma atbrauca no slimnīcas, un tētis paaicināja Dzoniju istabā. Džonijs neko nesaprotot ienāca istabā. Tētis pieveda viņu pie gultas un tur gulēja divi mazi puisēni. Džonija mammai bija piedzimuši dvīnīši. Tētis teica:
Nu vai nav labi ka tu lūdzi Dievu ?
Džonijs skatoties dvīnīšos saka:
Man liekas, ka tas ir ļoti labi, ka es lūdzu tikai divus mēnešus !
