«Kungs, Tu zini labāk par mani, ka, laikam ritot, novecoju un kādu dienu būšu pavisam veca. Neļauj man kļūt par pļāpu un par visu vairāk pasargā mani no liktenīgajiem maldiem, ka katrā lietā un vieta man jādara zināmas savas domas. Atbrīvo mani no neremdināmas vēlmes jaukties citu darīšanās. Liec man būt gādīgai, bet ne - īgnai; liec izpalīdzēt, bet ne - izrīkot. Žēl, protams, ka nevarēšu likt lietā savu gadu gadiem krāto gudrību, bet Tu, Kungs, itin labi zini, ka līdz sava mūža galam gribu saglabāt kaut pāris draugu. Pasargā mani no vēlmes iegrimt bezgalīgos sīkumos - dod man spārnus, lai uzreiz nonāku pie lietas būtības. Lūdzu žēlastību un pacietību, lai spētu uzklausīt citus runājam par savām slimībām. Bet apzīmogo manas lūpas, lai es nebilstu ne vārda par savām sāpēm - drīz vien tās pieņemsies spēkā, un katru gadu pieaugs vēlme runāt par tām. Dod man spēku izciest tās. Neuzdrošinos lūgt, lai Tu uzlabotu manu atmiņu; tā vietā neliedz pazemību un aiztaupi pašpārliecinātību, kad tas, ko atceros es, ir pretrunā ar pārējo atmiņām. Neliedz man saņemt to brīnišķo mācību, ka arī es kādreiz varu kļūdīties. Sargā mani savā pieticīgajā maigumā. Negribu būt svētā - līdzās svētajiem reizēm grūta dzīve, - bet taisnība ir arī tā, ka vecs ķildīgs sievišķis ir nelabā augstākais sasniegums. Dod man spēju saskatīt labo lietās un cilvēkos, no kuriem tas ir vismazāk sagaidāms. Un palīdzi man, Dievs, savā žēlastībā darīt to viņiem zināmu.»
Salikt cilvēkus pa plauktiņiem
Birkas
Mazā aitu ganiņa lūgšana
Kādu svētdienas rītu mazais aitu ganiņš skatījās uz savām aitām un dzirdēja, kā noskan baznīcu zvani. Redzot, kā cilvēki dodas uz baznīcu garām viņa ganībām, viņš pie sevis nodomāja: “Es arī vēlētos parunāties ar Dievu! Bet ko lai es viņam saku?” Viņš nekad mūžā nebija mācījies nevienu lūgšanu... Viņš apdomāja un, nometies ceļos, sāka skaitīt alfabētu. Viņš atkārtoja šo lūgšanu vairākas reizes.
Kāds vīrs, ejot pa taku, sadzirdēja zēna balsi. Caur krūmiem viņš saskatīja mazo zēnu, kas nometies celīšos, lūgšanā saliktām rokām, skaitīja alfabētu.
“Ko Tu dari?” viņš pārtrauca zēna lūgšanu. Zēns pacēla acis un teica: “Es lūdzu Dievu.”
Vīrs bija pārsteigts un jautāja: “Bet kāpēc tu atkārto alfabētu?” Zēns paskaidroja: “Es nezinu nevienu lūgšanu. Bet es vēlos, lai Dievs par mani parūpējas, lai viņš man palīdz rūpēties par aitām. Un tad es domāju – ja es teikšu alfabētu, tad Viņš saliks burtus kopā tā, lai tie pārtop par īstajiem vārdiem. Viņš zinās visu, ko man vajag un kas man būtu jāsaka.
Trīs brāļi, kas savā dzīvē jau šo to sasnieguši, nolēma, kaut kā pateikties savai mātei, kas viņus ir izaudzinājusi. Pirmais saka:
Es viņai uzdāvināšau lielu skaistu māju. Otrs saka:
Es viņai uzdāvināšu limuzīnu ar privāto šoferi.
Trešais saka:
Es viņai uzdāvināšu īpaši apmācītu papagaili. Mammai redze ir slikta, tādēļ viņai vajadzēs tikai nosaukt Bībelē nodaļu un papagailis to nocitēs. Pēc kāda laika māte atraksta dēliem pateicības vēstuli. Pirmajam dēlam viņa raksta: Dēls, māja ir brīnišķīga, taču es dzīvoju tikai vienā istabā, bet visas pārējās ir tukšas. Šī māja man ir par lielu.
Otrajam dēlam viņa raksta: Es pateicos tev par šo jauko limuzīnu, taču manā vecumā tāpat nav kur iet, tādēļ tas stāv bez darba.
Trešajam dēlam viņa raksta: Dēls, tev pateicos īpaši, par to mazo vistiņu, ko tu atsūtīji. Es to pagatavoju un tiešām bija ļoti garšīga.
