«Kungs, Tu zini labāk par mani, ka, laikam ritot, novecoju un kādu dienu būšu pavisam veca. Neļauj man kļūt par pļāpu un par visu vairāk pasargā mani no liktenīgajiem maldiem, ka katrā lietā un vieta man jādara zināmas savas domas. Atbrīvo mani no neremdināmas vēlmes jaukties citu darīšanās. Liec man būt gādīgai, bet ne - īgnai; liec izpalīdzēt, bet ne - izrīkot. Žēl, protams, ka nevarēšu likt lietā savu gadu gadiem krāto gudrību, bet Tu, Kungs, itin labi zini, ka līdz sava mūža galam gribu saglabāt kaut pāris draugu. Pasargā mani no vēlmes iegrimt bezgalīgos sīkumos - dod man spārnus, lai uzreiz nonāku pie lietas būtības. Lūdzu žēlastību un pacietību, lai spētu uzklausīt citus runājam par savām slimībām. Bet apzīmogo manas lūpas, lai es nebilstu ne vārda par savām sāpēm - drīz vien tās pieņemsies spēkā, un katru gadu pieaugs vēlme runāt par tām. Dod man spēku izciest tās. Neuzdrošinos lūgt, lai Tu uzlabotu manu atmiņu; tā vietā neliedz pazemību un aiztaupi pašpārliecinātību, kad tas, ko atceros es, ir pretrunā ar pārējo atmiņām. Neliedz man saņemt to brīnišķo mācību, ka arī es kādreiz varu kļūdīties. Sargā mani savā pieticīgajā maigumā. Negribu būt svētā - līdzās svētajiem reizēm grūta dzīve, - bet taisnība ir arī tā, ka vecs ķildīgs sievišķis ir nelabā augstākais sasniegums. Dod man spēju saskatīt labo lietās un cilvēkos, no kuriem tas ir vismazāk sagaidāms. Un palīdzi man, Dievs, savā žēlastībā darīt to viņiem zināmu.»
Mācītājs pirmo reizi ierodas kādā ciematā, kur vakarā jālasa sprediķis. Saticis mazu zēnu, viņš jautā, kā nokļūt baznīcā. Zēns paskaidro, bet mācītājs atvadoties saka:– Atnāc vakarā uz baznīcu un arī draugus paņem līdzi!
– Kāpēc?–
Pastāstīšu, kā nokļūt debesīs!"–
Jokojat? Jūs pat uz baznīcu ceļu nevarējāt atrast!
