Kāda mācītāja stāsts.

Kad es biju pusaudzis, es mācījos kādā prestižā privātskolā. Es biju autoritāte savā klasē. Viss ko es darīju, man izdevās. Man bija ļoti daudz dažādu balvu un apbalvojumu dažādās jomās, gan sportā, gan izglītībā. Ja es kaut ko gribēju sasniegt, tad tas man izdevās.
Pēc kāda laika es kļuvu par mācītāju. No tā brīža likās, ka viss manā dzīvē ir sagriezies ar kājām gaisā. Divu gadu laikā es izgāju cauri graujošam procesam.  Pēc ceļojuma uz Rietumāfriku, es saslimu, tiku hospitalizēts, kā rezultātā zaudēju darbu. Par manu slimību paklīda visādas tenkas, un es sāku zaudēt reputāciju citu cilvēku acīs. Ārsti veicot izmeklēšanu atklāja, ka man ir arī nopietnas problēmas ar sirdi. Man pārtrūka attiecības ar savu draudzeni. Es jutos salauzts, jo likās, ka Dievs apzināti visu laiž postā.
Kad likās, ka sliktāk vairs nevar būt, es sāku gausties un žēloties Dievam par notikušo. Es zināju, ka nav labi žēloties, bet tajā situācijā tas likās dabiski. Tā kādu reizi dusmās es teicu: „Dievs man pietiek, Tu esi man visu atņēmis, man nekā vairs nav!”
Es negaidīju atbildi, bet Sv.Gara balss nepārprotami atbildēja: „Tieši tā, tur jau ir visa jēga.” Es jutos satriekts. Vai Dievs vēlas lai man nekas nebūtu?
Par to nav jābrīnās,  ja Dievs mūs vēlas piepildīt ar dievišķu spēku, mums jābūt tukšiem priekš Viņa. Es to sapratu un mana garīgā dzīve sāka mainīties. 33.g vecumā man piedāvāja braukt strādāt uz Islandi par konferences vadītāju. Es biju baznīcas administrators. Man bija milzums pienākumu, tikšanās, projekti, plāni, bet atkal, lai ko es darītu likās, ka viss krīt no rokām ārā. Pēc pāris gadiem es jutos pilnīgi iztukšots, un gāju uz baznīcu tikai pienākuma pēc. Es lasīju Mozus grāmatu, ar domu uzzināt, kā viņš tika ar visiem pienākumiem galā.
Kādā lūgšanā es atkal dzirdēju skaidru balsi, kas teica: „Šie pārbaudījumi nav tāpēc, ka tev būtu slikti cilvēki apkārt, bet tāpēc, ka tu neesi pavadījis laiku kopā ar mani divatā. ”
Es atkal sastingu, taču balss turpināja: „Es ļāvu tev redzēt, kā viss visapkārt sabrūk, lai tu redzētu cik stiprs tu esi.”
Es sāku raudāt. Kā gan pēc tik sāpīgajā mācībām pagātnē es varēju aizmirst par paļāvību uz Dievu. Dievam bija taisnība, man nebija tuvu attiecību ar Viņu.
Šodien es saprotu, ka tuvas attiecības ar Kristu ir pamats tam ko es daru un kas es esmu. Es nepavadu laiku lūgšanās, tāpēc, ka tas ir svarīgi, bet tāpēc bez tām es esmu bezcerīgs. Kā es kaut ko varu darīt nesaņēmis svētību no Dieva?
ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. (Jņ.15:5)
Tam nav nozīmes, kādus amatus vai pienākumus pildām Dieva darbā, bet kādas ir mūsu personīgās attiecības ar Dievu. Un tik ilgi cik mēs būsim kopā ar Dievu, tik mēs arī varēsim nest augļus.
Gavins Antonijs ir Islandes SDA konferences prezid
ents