Žurnālā "Adventes Vēstis" publicētā intervija ar Nikodēmu Karčevski.

Intervēja: Juris Karčevskis

Dārznieka ceļš uz Dieva dārzu

Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Jes. 58:11

Vai tavi vecāki bija ticīgi un kādas ir tavas pirmās atmiņas par ceļu pie Dieva?

Nāku no ticīgas ģimenes. Pēc Pirmā pasaules kara mani vecāki ar abām meitām no Maskavas atgriezās Rīgā. Vēlāk viņi pārcēlās uz dzīvi Jelgavā. Es piedzimu 1931. gadā Jelgavā. Māte bija luterāne, tēvs – katolis. Manā piektajā dzimšanas dienā tēvs uz pastkartiņas uzrakstīja Tēvreizi. Nākamajos vakaros to lasījām abi kopā, bet vēlāk jau iemācījos no galvas un skaitīju pats.

1942. gadā māte nomira, un tēvs mani aizveda pie prelāta Jasenasa, kas mani pieņēma par ministrantu sakristejā un pie altāra. Man patika kalpot skolas brīvajā laikā. Patika krāšņais altāris, taču es nebeidzu ilgoties uzzināt, kāds ir Dievs un ko Viņš par mani domā. Atbildi tajā laikā nesaņēmu. Pēc gada nomira arī tēvs, un māsas ieņēma vecāku vietu.

Tu ļoti agri zudēji vecākus. Kā tava dzīve virzījās tālāk?

Kad nodega Jelgava 1944. gadā, mēs zaudējām visu savu iedzīvi – sešistabu dzīvokli un veikalu. Mums palika tikai tas, kas bija ienests patversmē. Sākās grūtas bēgļu gaitas un Dieva vadībā nonācām līdz Ķemeru sanatorijai. Vecākā māsa tika pieņemta par grāmatvedi, bet jaunākā kļuva par pārtikas noliktavas pārzini. Mani pieņēma par sanatorijas lifta apkalpotāju. Pēc gada biroja vadītāja, ievērojot manas valodas prasmes un rokrastu, pieņēma mani par biroja darbinieku. Tikai tad es aptvēru un novērtēju vecāku pūles mācīt valodas. Bērnībā ar māti runāju vāciski, bet ar tēvu poļu valodā. Sākumā gāju vācu skolā, pēc tam apmeklēju krievu skolu un vēlāk arī latviešu skolu. Kad viss bija zudis, valodu zināšanas bija palikušas.

Tava māte bija luterāne, tēvs katolis, savukārt tu piederi adventistu draudzei. Kā tu uzzināji par adventistiem?

Par adventistiem iepriekš neko nebiju dzirdējis. Kad radās vēlme pēc nopietnākas profesijas, Dievs mani vadīja uz Tukuma dārzniecību, kur tajā laikā direktors bija mans bijušais Jelgavas skolotājs. Iepriekšējie mēģinājumi atrast darbu Rīgā bija neveiksmīgi, bet šeit pēkšņi viss pašķīrās. Jau tajā pašā dienā viņš mani pieņēma par dārznieka mācekli un iedeva dzīvokļa atslēgas. Aiz šī dzīvokļa pretējām durvīm dzīvoja adventistu sludinātājs Otto Balodis. Tajā brīdī es to vēl nezināju, bet vēlāk sapratu, ka tā bija nepārprotama Dieva vadība.

Nākamajā nedēļā sāku strādāt. Dārzniecībā bija daudz jauniešu. Pēc kāda laika ievēroju meiteni, kura no pārējiem ļoti atšķīrās ar savu uzvedību un valodu. Vēlāk uzzināju, ka tā ir adventiste Ilga Grunte. Iepazīstoties tuvāk, viņa mani aicināja uz dievkalpojumu piektdienas vakarā, kur sastapu savu kaimiņu sludinātāju Otto Balodi. Pieteicos uz Bībeles stundām un jau pirmajā vakarā izjutu, ka caur Bībeli runā pats Dievs. Viņš runā tieši ar mani. Pēc 4 mēnešiem 1949. gada 25. martā bija manas kristības Rīgas 1. draudzes baseinā.

1952. gadā tu jau biji salaulāts ar adventistu meiteni. Kā jūs iepazināties?

Tā kā jau biju pazīstams ar Ilgu Grunti, pēc kristībām tuvāk iepazinos ar visu viņas ģimeni, jo tā bija cieši saistīta ar draudzes darbu. Tā bija ļoti viesmīlīga un bieži piedāvāja naktsmājas draudzes mūziķiem no Rīgas, Slokas un Kandavas. Tur bieži uzturoties, manu uzmanību saistīja Ilgas māsas Gaidas Gruntes raksturs un saimnieciskums. Īpaši saistīja viņas rūpes par veciem un slimiem draudzes locekļiem. Šādas īpašības es ļoti vērtēju. Tāpēc, to visu vērojot un pārdomājot, sirdī radās pārliecība, ka viņa ir tas cilvēks, ar kuru es gribētu saistīt savu dzīvi. Un šajos daudzajos gados, ko esam aizvadījuši kopā, viņa ir bijusi nenogurstošs palīgs un atbalsts. Arī šobrīd manā slimībā un nespēkā viņa arvien ir līdzās.

Vai pievienošanās adventistu draudzei ietekmēja tavas darba gaitas?

Kad vēl biju jauns, nepieredzējis un savā ticībā nedrošs, es lūdzu Dievu, lai Viņš mani pasargā no smagiem ticības pārbaudījumiem desmit gadus. Pēc pirmā dēla Alda un otrā dēla Nikodēms dzimšanas, Dievs mani ļoti svētīja valsts dārzniecības darbā. Vadoties pēc tolaik modernās vācu literatūras, Dievs svētīja ar ļoti labiem panākumiem Maskavas tautsaimniecības izstādē puķkopībā. Tam sekoja piedāvājums sadarboties ar Maskavas grāmatu izdevniecību, lai rediģētu vairākas puķkopības grāmatas. Izdevu arī savu grāmatu par jaunām puķu audzēšanas metodēm Latvijā krievu valodā.

Turpinot strādāt dārzniecībā, aktīvi iesaistījos draudzes kalpošanā. Sludinātājs Balodis deva padomu: „Turpini tur strādāt, bet vakaros lasi Bībeli, Praviešu Gara liecības un citas garīgas grāmatas, lai tu spētu sabatos stiprināt draudzi. Tev ir jāmācās, jāmācās un jāmācās.” Viņš mani apmācīja gatavot svētrunas. Kad sludinātājs Balodis tika pārcelts uz citu draudzi, Tukuma draudze kādu laiku palika bez mācītāja. Tas bija laiks, kad vairāki sludinātāji tika apcietināti. Mani aicināja kalpot ar svētrunām un vadīt sabatskolu.

Pateicos Dievam, ka pilnus desmit gadus, par kuriem biju lūdzis, man bija miers. Šajā laikā ar darba vadītājiem bija neskaitāmas pārrunas ticības dēļ, taču netika izvirzīti ultimāti. Dārzniecības vadība man uzticējās un bieži sūtīja komandējumos. Bet, līdz ko desmit gadi bija pagājuši, sekoja pārbaudījums. Jaunais dārzniecības direktors izvirzīja kategorisku prasību – ja sestdienās nestrādāsi, tiksi atlaists no darba. Atgriežoties no kārējā komandējuma, tiku izsaukts uz kopsapulci. Jaunais direktors bija parūpējies ne tikai par to, lai es vairs nevarētu strādāt šajā dārzniecībā, bet arī par to, lai man tiktu liegta iespēja strādāt jebkurā darbavietā Latvijā. Lai to nodrošinātu, direktors aicināja palīgā kompartiju un centrālkomiteju. Salaspils botāniskā dārza direktors mani tomēr pieņēma, bet jau nākamajā dienā viņam bija jāierodas Rīgā attiecīgā iestādē, lai saprastu, ka mani jāatbrīvo. Mana pārliecība par Dieva apsolījumu uzticamību aizvadītajos desmit gados bija kļuvusi noturīga, tāpēc šāds notikumu pavērsiens mani vairs nebiedēja.

Pēc dažām nedēļām pie manis atbrauca kolēģi no Lietuvas, ar kuriem jau bija izveidojusies ļoti laba sadarbība. Viņi bija uzzinājuši par notikušo un aicināja mani strādāt uz Lietuvu. Šo piedāvājumu pieņēmu, ar vienošanos tur strādāt vismaz divus gadus, lai attīstītu viņu saimniecību. Ik pēc 2-3 nedēļām viņi deva mašīnu ar šoferi, lai varu atbraukt uz mājām.

Tas bija risinājums jeb drīzāk jauns izaicinājums?

Tajā laikā mana sieviņa bija trešā bērna, Mārīša, cerībās. Vecēkie dēli jau bija skolnieki. Viņi piedāvāja pārcelties uz Lietuvu ar visu ģimeni, solot dzīvokli jaunā mājā. Mana sievasmāte klusībā lūdza Dievu, lai mums nebūtu jādodas prom. Bērniem pārcelšanās būtu ļoti smaga. Par to pārdzīvoja arī sievas vecāki, kuri savas vecumdienas vēlējās aizvadīt kopā ar mums. Tajā gadā bija barga ziema un Lietuvas dzīvoklī vairākkārt plīsa centrālās apkures caurules, kas aizkavēja mūsu pārcelšanos.

Kādā reizē, apbraukājot dārzniecības Latvijā, lai iegādātos nepieciešamos pavairošanas materiālus Lietuvas vajadzībām, saņēmu negaidītu piedāvājumu strādāt Jūrmalas dārzniecībā. Taču pārtraukt sadarbību ar Lietuvu vairs nebija tik vienkārši, jo darbā tiku apstiprināts ar Lauksaimniecības ministrijas ziņu. Lai pārtrauktu darba attiecības, bija jāsaņem ministra atļauja. Devos uz tikšanos ar ministru. Viņš bija jau vecs vīrs, kas mani uzņēma kā dēlu. Viņa attieksme bija ļoti pozitīva, taču uz manu lūgumu viņš atbildēja: „Nikodēm, tu vari lūgt visu ko citu, bet tikai ne to.” Tajā brīdī atcerējos sievas lūgumu izstāstīt situāciju ar bērniem. Mājās bija jaundzimušais un divi skolnieki, bet piedāvātajā dzīvesvietā tuvumā nebūtu pat krievu skolas. Izdzirdot šo argumentu, ministrs mani apkampa, noskūpstīja un sacīja: „jebkura cita iemesla dēļ es tev atteiktu, bet bērnu dēļ es tevi saprotu”. Tikai pateicoties Dieva brīnišķīgajai vadībai, mēs varējām palikt Latvijā. Pat vēl vairāk, Dieva aizgādībā pēc diviem gadiem tiku iecelts par Jūrmalas dārzniecības vadītāju.  Un viss, ko viņi piedāvāja, bija daudzkārt labāks par to, ko biju spiests atstāt iepriekšējā dārzniecībā Sabata dēļ.  Šī bija mana pastāvīgā darbavieta 30 gadu garumā.

Kā tas bija iespējams, ņemot vērā iepriekšējā direktora apņemšanos likt šķēršļus?

Jūrmalas dārzniecība bija Zvejnieku kolhoza „Uzvara” pakļautībā, kuras valdes priekšsēdētājs bija Latvijas PSR Augstākās padomes deputāts Ilgonis Bumburs. Dievs bija uzrunājis viņa sirdi, un viņš iestājās par mani, neskatoties uz pastāvīgo spiedienu mani atcelt no vadītāja amata. Kā viņš man vēlāk pats atstāstīja, gadu no gada tika saņemti neskaitāmi aizrādījumi, ka ticīgais Karčevskis nedrīkst būt vadītājs. Neskatoties uz šo nebeidzamo pretestību, Dievs gādaja, ka nezaudēju ne darbu, ne arī kolhoza vadības uzticību.

Pēc 30 gadiem, kad tiku aicināts strādāt par sludinātāju, priekšsēdētājs Bumburs lika pie sirds, lai apdomāju savu izvēli, jo, ejot prom no dārzniecības, es zaudēšu visas pajas (naudas summa, ko atsevišķs dalībnieks iegulda kopīgajā uzņēmumā). Arī vairāki citi cilvēki ieteica pārdomāt šo lēmumu, taču Dieva aicinājums man bija nesalīdzināmi vērtīgāks par visām pajām. Lai arī kādi būtu zaudējumi, es pieņēmu lēmumu aiziet no dārzniecības. Kad biju darījis zināmu savu lēmumu, kā lielu pārsteigumu saņēmu valdes ziņojumu. Bija notikusi kopsapulce, kur valdes locekļi vienbalsīgi bija vienojušies izdarīt izņēmumu un saglabāt visas pajas, kuras pēc noteiktās kārtības man bija jāzaudē. Es to nebiju ne gaidījis, ne cerējis. Tā bija tikai Dieva aizgādība.

No dārznieka par mācītāju... Tik daudzi gadi vispirms bija pavadīti dārzniecībā. Varbūt Dievs šajā laikā vēlējās, lai apgūsti kādas mācības, kas noderētu sludinātāja darbā?

Kad uzsāku sludinātāja darbu, man pašam tas nesaistījās ar ļoti radikālām pārmaiņām, jo draudzes dzīvē ar visu sirdi biju iesaistījies jau kopš kristībām. Aizejot no dārzniecības, pavērās iespēja Dieva darbā iesaistīties vēl lielākā mērā. Arī dārzniecībā aizvadītais laiks bija svētīgs. Strādājot ar augiem, bija iespēja apgūt daudz dziļu pamācību. Kaut vai tas, ka katram cilvēkam ir vajadzīga personīga un individuāla pieeja. Ir dažādi augi, kas prasa atšķirīgu kopšanu. Viens augs prasa vairāk laika, cits mazāk, bet uzmanība jāvelta katram. Darbs ar cilvēkiem prasa laiku un pūles, gluži kā ar augiem.

Savā kalpošanā mēs ar Gaidu ļoti daudz laika veltījām draudzes locekļu apmeklējumiem, uzklausot viņu vajadzības un cenšoties atbalstīt vientuļos. Šajā ziņā mums ar sieviņu bija laba saskaņa. Šādu aprūpi mēs abi ļoti vērtējām.

Kalpojot draudzēs, ir bijuši gan vieglāki, gan grūtāki laiki, bet ir bijis neizsakāms prieks par katru „ziedu” Dieva dārzā, kas, Svētā Gara uzrunāts un cilvēcīgo rūpju apņemts, uzplauka un ziedēja. Neesmu bijis pasargāts arī no kļūdām, bet pateicība Dievam, kurš pār visu ir nomodā, un ir tuvu katram, kas sauc pēc palīdzības un žēlastības!

Kāda bija tava lielākā rūpe cilvēku garīgajā dzīvē, un kāds šobrīd būtu tavs vēlējums?

Kad Tukuma draudzē kalpoja mācītājs Ernests Klotiņš, viņš uzsvēra mācību par taisnošanu ticībā. Kad viņš gatavojās pārcelties uz Cēsīm, no viņa saņēmu grāmatu „Kristus – mūsu taisnība”. Viņš ļoti piekodināja to pētīt un mācīt draudzē. Viņš uzsvēra, ka Septītās dienas adventistiem jābūt pašiem spēcīgākajiem Kristus taisnības sludinātājiem. Mūsu glābšana iespējama tikai pateicoties Kristus nopelnam. Mums nav pamata sevi paaugstināt. Mūsu cerības pamats ir Kristus taisnība un tas, ko Viņa Gars paveic mūsos.

Šīm patiesībām arī es centos pievērst draudzes locekļu uzmanību. Dievs vēlas ietērpt savus bērnus īpašā Svētā Gara spēkā, lai mēs varētu būt par patiesiem Jēzus lieciniekiem, un lai Viņa spēkā mēs varētu pastāvēt pārbaudījumu stundā, kas nāks. Tāpēc veltījiet laiku Dieva Vārda studijām un lūgšanām, lai gūtu pamatotu un personīgu pārliecību! Vērtējiet Praviešu Gara liecības! Pateicība Dievam par Viņa vēstnesi Elenu Vaitu, kas, Dieva Gara vadīta, Bībelē atklātās patiesības izgaismo īpaši skaidri. „Ticiet Tam Kungam, savam Dievam, – un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!” 2. Laiku 20:20.